Kuplaste aicināja, dodoties pārgājienā pa Jumīša takām, apciemot arī viņas draugus. Tikai
nenorādīja, kur doties un kurus draugus apciemot.
Dzestrā 17.septembra rītā skolas pagalmā saņēmām pārgājiena maršruta kartes un pirmos
uzdevumus skolas parkā. Atminot mīklu un sakārtojot tautasdziesmas rindas, uzzinājām, ka būs
jādodas uz mežu.
Protams, ja jau jādodas uz mežu, bija jāatpazīst kokus, to lapas un skujas. Pētījām un
noteicām sēnes. Uzzinājām, ka sēnes var augt tikai tad, ja to saknītes savienotas ar kāda
koka saknēm. Koks un sēnes viens otru baro. Senie cilvēki apļos augošās sēnes saukuši par
raganu apļiem. Kāds dīvains mākslinieks bija 6 dzīvniekus sazīmējis vienā. Nez par ko viņš
zīmējot domāja...
Tā, veicot dažādus uzdevumus, nonācām Sauliešu mežā. Tālāk devāmies pa neparastu,
piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem bagātu Mežamātes sajūtu taciņu. Tā sākās ar vāveres egļu
čiekuru taciņu. Sasveicinājāmies ar jaunajām eglītēm, ieskatījāmies klaidoņpeles alu
labirintā, aplūkojām vientuļo apsi, kreimenes. Nonācām pie lapsu alām. Un te nu meža vadātājs
mūs aizveda neceļos... Nācās atgriezties pie vāveres čiekuru taciņas un sākt visu no gala,
vērīgi sekojot līdzi kartē dotajām norādēm.
Īpaši uzmanīgi gājām pa lapsu šķēršļu joslu. Priecājāmies par zaķu paradīzi – papardēm.
Pētījām meža stāvus. Ļoti noslēpumains, satraucošs un nedaudz baiss bija pēdējais ceļa posms.
Ejot pa krauju, kuru no abām pusēm ieskāva koki un krūmi, nācās vienam otru uzmanīt un
palīdzēt.
Nekurienes ceļa galā sajutām ugunskura dūmu smaržu. Tīruma ielokā sprēgāja Jumīša iekurtais
ugunskurs. Bijām nopelnījuši atpūtu. Ugunskurā cepām desiņas, spēlējām spēles. Notika
tradicionālās virves vilkšanas sacensības, kurās uzvarēja draudzība.
Paldies visiem, kuri mūs atbalstīja, deva iespēju izzināt meža noslēpumus un jautri pavadīt
laiku pie Jumīša ugunskura! (S.Klimone)
