Pirms valsts svētkiem Lizuma pamatskolas pulciņa ‘’Nepieciešamās iemaņas izdzīvošanai brīvā dabā’’ dalībnieki teorētiskās zināšanas apliecināja praksē, dodoties pārgājienā uz mežu.

Apņēmības un mundruma pilni, ekipējušies ar pārgājienam nepieciešamo, 13 zēni un meitenes no rīta kāpa autobusā, lai brauktu uz Tirzu. Nonākuši mežā, skolēni vispirms noorientējās par iešanas virzienu pēc saules un tad sāka ceļu pa meža takām.

Pēc pāris kolimetriem bērni tika iepazīstināti ar senām ‘’šamaņu metodēm’’, kā atrast ūdeni – tika izveidots zāļu kušķis no īpašām zālītēm, kuru aizdedzinot, pēc dūmiem varēja noteikt virzienu, kur meklēt ūdeni. Un jau pavisam drīz dūmi ar Ūdens Dievu palīdzību norādīja uz papardēm, zem kurām bija paslēpusies pieclitru pudele ar avota ūdeni. Lai pudele kļūtu viegli transportējama (negantie gari bija nolauzuši ūdens pudelei rokturi), bērni pedagogu Ditas un Edmunda Palmbahu uzraudzībā apguva amforas mezglu. Kad visi savas zināšanas bija nodemonstrējuši, pudele tika uzvērta uz koka klasiskā mamuta nešanas veidā, un ceļš varēja turpināties. Nogājuši vēl pāris kilometru, ‘’izdzīvotāji’’ nonāca Tirzas upes krastā. Nu bija laiks veidot nometni, nodrošināties pret lietu, jo diena bija apmākusies un laiku pa laikam rasināja. Tagad praksē varēja izmantot teorētiski apgūtās zināšanas – kā ar striķa un koku palīdzību izveidot ērtu sēdvietu 13 cilvēkiem un nojumi, zem kuras ērti justies jebkuros laika apstākļos. Vecāko klašu puiši veikli sameistaroja arī individuālus sēžamos - trijkāji no trim kokiem un cukura maisa. Pa to laiku meitenes saplūca brūkleņu mētras, egļu jaunos dzinumus un uz ugunskura, kur katliņā mutuļoja ūdens, izvārīja gardu tēju, ko dzēra un slavēja kā Tirzas liptonu. Savukārt jaunāko klašu puiši mežā meklēja piemērotus kociņus un darināja iesmus desu cepšanai. Kad tēja bija gatava, visi draudzīgi ķērās pie desu cepšanas un baudīja savus darba augļus, ko bija paveikuši paši savām rociņām. Atpūtušies un pilniem vēderiem, izdiskutējuši svarīgus jautājumus par dabu, skolēni ķerās pie nometnes nojaukšanas un tās apkārtnes sakopšanas, lai neatstātu Cūkmena pēdas. Kad pārgājiens jau teju bija galā, kad visi bija saskaitīti un sakāpuši autobusā atpakaļceļam uz Lizumu, sāka līt spēcīgs lietus. Jāsecina, ka meža gariņi ‘’izdzīvotāju’’ pulciņam bija labvēlīgi noskaņoti!

Dita Palmbaha